“Viss sākās ar Dieva mīlestību pret katru cilvēku neatkarīgi no mūsu pagātnes un izdarītajiem grēkiem. No mīlestības Dievs Tēvs sūta savu Dēlu Jēzu, kurš kļūst par brāli, mums visiem. Svētais Gars mudina mūsu sirdīs būt atvērtiem šai mīlestībai.”
“Es gribētu būt visur uzreiz, lai atkal un atkal pasludinātu, cik labs ir mūsu Dievs, cik ļoti viņš mīl cilvēci un cik maigs un līdzjūtīgs viņš ir kopā ar visiem.”
Marta Robina ir dzimusi 1902. gada 13. martā Droma, Francijā. Viņa bija Džozefa un Amēlijas-Selestīnes Robinu sestais un pēdējais bērns, kas bija fermeri. Viņas vecāki smagi strādāja. Viņas mamma un tētis bija katoļi, bet neapmeklēja baznīcu. Tas ietekmēja viņu pārējo bērnu ticību, bet Martu tas neietekmēja. Viņa bija tik ieinteresēta sarunām ar Dievu un izmantoja visas iespējas, lai lūgtu Viņu savā klusumā.
Otrajā dzīves gadā Martai uznāca slimība. Viņa un viņas māsa Klemensa saslima ar tīfa drudzi. Viņas māsa Klemence neizdzīvoja. Mārta izdzīvoja, bet kopš tā laika bija vārga un trausla. Viņa pameta skolu 13 gadu vecumā, lai palīdzētu ģimenes fermā. Tomēr viņa apmeklēja arī savas katehisma nodarbības. ( Pamatā katehisma uzdevums ir būt īsai un saprotamai mācību grāmatai, kas iepazīstina ar galvenajiem uzskatiem, kas pieņemti to pārstāvošajā konfesijā)
Lai gan kopš tīfa drudža viņa bija slimīga, šķita, ka viņai patīk pusaugu gadi. Viņai ļoti patika dejot, viņa sirsnīgi smējās par vecmāmiņas jocīgajiem jokiem. Bet 1918. gadā viņa atkal saslima un viņas stāvoklis krasi izmainījās. Ārsti domāja, ka tas varētu būt smadzeņu audzējs vai encefalīts. Viņi patiešām nesaprata, kāda ir viņas slimība. Kopš bērnības Martai vienmēr bija „pamanāma” reliģiskā uzticība un tieksme; uzkrītoši ar to, ka viņas vecāki un ģimene nebija ļoti dievbijīgi katoļi; tikai uz misi dodamies lielākajās svētku dienās. Slimībai un ciešanām progresējot, kājas vājinājās, un viņa arvien vairāk un vairāk tika pieslēgta krēslam. Šajā laikā viņas garīgā dzīve uzplauka, un viņu ļoti iedvesmoja Marija Fransuā-Terēse Martina.
1928. gadā Martas kermeņa apakšdaļa bija paralizēta, un 1929. gadā tās jau arī bija viņas rokas. Tas nebija pārejoša drudža rezultāts. Visbeidzot bez pierādījumiem viņas stāvokli nosauca par Encephalitis Lethargica – retu encefalīta formu.
Laikam ejot viss izmainijās un viņas veselības stāvoklis viss straujāk. Marta dzīvoja mājās tumšā guļamistabā, jo bija jutīga pret gaismu. 28 gadu vecumā viņa bija pilnīgi paralizēta. Tikai agri no rīta viņa vēl varēja izmantot īkšķi un rādītājpirkstu un varēja ar pirkstu uzvilkt rožukroņa krelles. Galu galā viņa zaudēja spēju darīt pat to. Viņa tikai pakustināja galvu. Viņa vairs nevarēja ne paēst, ne pat iemalkot ūdeni. Ārsti mēģināja viņā ieliet ūdeni, bet tas nāca āra pa viņas nāsīm. Tomēr bija viena lieta, ko viņa varēja un ko varēja pieņemt. Tas bija Svētais Vakarēdiens. Ap viņas trīsdesmito dzīves gadu Mārtas vienīgā mīlestība bija Kristus Svētais Vakarēdiens. Ne ēdiens ko ģimene deva, ne ūdens neizturēja viņas lūpas veselus 50 gadus.
Kaut arī Mārta vēl nekad nebija beigusi skolu, viņa spēja pārliecināt daudzus, kuri apmeklēja viņu ar lieliem gudrības vārdiem. Viņai bija pārpilna līdzjūtības, un viņai bija izcila atmiņa. Tika fiksēts, ka viņas dzīves laikā viņu apmeklēja vairāk nekā 100 000 cilvēku un saņēma ļoti daudz no viņas ieteikumus dažādās situācijās. Viņa godāja tūkstošiem lūgšanas lūgumu, un viņas ietekme sniedzās krietni tālāk par mazo, tumšo guļamistabu.
Vēlreiz, bez iespaidīgajiem aspektiem, Svētajos Rakstos var atrast Martas neizskaidrojamās izdzīvošanas pamatcēloņus:
“Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā; Jo mana Miesa ir patiess ēdiens, un manas Asinis ir patiess dzēriens. Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī un es viņā.”
Jāņa 6: 54-57
Daudzi no sarunām, kas cilvēkiem bija ar Martu, atklāj viņas unikālo dāvanu padomu došanā, izcilo atmiņu un milzīgo līdzjūtību. Viņai tika uzticēti arī daudzas lūgšanu vajadzības un dziedināšanas . Viņas aizlūgšanas spēks bija acīmredzams: šķietami izmisīgas situācijas tiks atrisinātas vai sakārtotas pēc viņas lūgšanas. Daudzas viņas idejas par Baznīcas vai Francijas nākotni dažkārt tika uztvertas kā pareģojumi, lai gan viņa vienmēr noraidīja šo terminu, dodot priekšroku garīgākam nākotnes redzējumam, kas paliek Dieva rokās.
“Kas attiecas uz nākotni, jūs zināt, ka mani citē kā daudzas lietas par nākotni. Es nezinu neko citu, izņemot sekojošo: ka nākotne ir Jēzus.”
Pirmkārt, izcilā franču mistiķe Marta Robina savus daudzos apmeklētājus aizkustināja ar savu pielīpošo prieku, dzīvespriecīgo garu un tuvību katram cilvēkam. Tikšanās ar viņu bija kā saskarsme ar Dieva labestību.
Marta Robina bieži bija pazīstama ar neparasto parādību, kas iezīmēja viņas eksistenci. No viņas slimības, kas bija ļoti reāla, bet kuras cēloņi un attīstība joprojām bija noslēpumā tīta, ieskaitot sātana uzbrukumus, viņa piedzīvoja izpausmes, kas ir unikālas visulaiku dižākajās mistērijās. Bet ārpus savas dzīves neparastajiem aspektiem šī sieviete, kura bija patiesi vienota ar Kristu, mīlēja, apsveica visus un izstaroja cerību, ka šodien viņa var būt paraugs mums visiem.
Mārta nebija dzimusi ne nejaušības pēc, ne pamodusies kādu rītu sazinoties ar Dievu. Tas nebija nekas cits kā došanās ceļojumā, kur iespaidīgās skatuves priekšā vienmēr bija galvenie mirkļi, kas bija piedzīvoti lūgšanu intīmajā telpā, un jaunā sieviete pamazām ļāva sevi ieskaut Kristum.
Augoša tuvība ar debesīm
Tiem, kurus tas pārsteidza, Marta pati mēdza teikt:
«Pirmkārt, garastāvoklis var ietekmēt visu, kas tev apkārt ir labs vai slikts; tad tu vari dot savu sirdi, dvēseli un laipnību. Viena lieta vienmēr paliek, un tā ir katra tvērienā: citu prieks…
Nedaudz miera, drosmes, cerību un mudinājuma smaidam, tie visi ir labsirdības akti, un nav vajadzības būt pilnīgi veselam cilvēkam, lai tos paveiktu. Gluži pretēji, nekas nav saprotošāks par lielām sāpēm.»
“Dievs nevairās padarīt auglīgu pat visnežēlīgāko cilvēcisko situāciju, un viņš to padara par vietu, kur valda dziļš mierinājums veselam pūlim.”
Dieva izvēle
Galvenais akts, kas Martu ieveda mistiskajā dzīvē, bija viņas 1925. gada 15. oktobra rakstiskā deklarācija par Avilas Svētās Terēzes svētkiem. Viņai bija 23 gadi, kad viņa uzrakstīja “padošanās aktu”:
“Mūžīgais Dievs, mūžīgā mīla! Ak mans Tēvs! Šajā dienā es atdodu sevi un pievienojos Tev, pilnīgi un nemeklējot neko pretī. Ak, mans Dievs, ņem manu prātu un visas tās atmiņas, ņem manu sirdi un visas tās jūtas, ņem manu intelektu un visus tā tēlus. Ņem visu manu gribu. Es nododu savu dzīvi un padodos Tev.”
Pēc trim gadiem viņa savā dzīvē piedzīvoja galveno notikumu, kas pastāvīgi noslēdza viņas derību ar Dievu. Savu ciešanu centrā viņa piedzīvoja iekšējas pārvērtības. Divu priesteru vizītes laikā 1928. gada decembrī viņa piedzīvoja bezgalīgo Dieva mīlestību pret sevi. Šī intīmā garīgā pieredze būtiski mainīja viņas dzīvi. Viņa pieņēma lēmumu dot jēgu absurdajām un bezjēdzīgajām ciešanām, ko izraisīja slimība, un ka šim nolūkam jābūt visai cilvēcei saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem:
“Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa.
Kolosiešiem 1:24
Iekš Tēva rokām. 